hard-boiled wonderland

Ar postroku ir tāpat kā ar seksu. No sākuma ir viens vienīgs mīļums un jauki. Pēc tam pazūd visa pasaule un eksistē tikai sajūtas. Bet pēc stundas jau tā kā iestājas apnikums.
Un ja pēc tam tevi nesamīļo, mazais laimes kamoliņš nogrimst un tu jūties iztukšots.

kristiānijas suņi

Es šonakt jūtos sevi pazaudējusi. Kaut kā man ļoti trūkst, un es nespēju saprast - kā tieši. Krūtīs gruzd aizmirsts ugunskurs, bet tā kūrēji ir devušies tālākā ceļā, atstājuši mani iepakaļ. Jau kādu laiku šī gruzdēšana nebeidzas, neparasti ilgi ogles turas dzīvas, uzturot tikpat dzīvu arī nemieru. Sīku, klusu sajūtu, kas sēž pie šī ugunskura paliekām un sildās. Un urda. Ar mazu zariņu, izvilktu to pelniem, baksta man sirdī un plaušās, un ar tā nomelnējošo galu zīmē muļķīgus zvēriņus uz manas diafragmas.
No kurienes šis nelūgtais iemītnieks manās krūtīs ieradās, es nemāku teikt, tāpat es nezinu, kas ir tie, kas atstāja savas ogles nenodzēstas. Bet esmu droša par vienu - gribas man šo urdītāju prom, lai neturpina uzjundīt bailes un apjukumu bez iemesla. Gribu - nē, vajag! - savu mieru atpakaļ, stabilitāti un piepildītību, nevis izdedzinātu tukšumu. Izsvēpēt pelnus, izdzenāt maldugunis, aprakt zaļgani mirgojošos praulus, lai uz tiem var augt violetu ceriņu krūmi ar simtiem piecstaru laimīšu, ar tūkstošiem kameņu. Lai iestājas miers, zaļš un sulīgs kā pavasara zāle.
Man pietrūkst, ar ko parunāties, man trūkst jauna skatījuma uz lietām. Bet neko jaunu es ikdienā negūstu un tā pa īstam izrunājos tikai ar vienu cilvēku, līdz ar to sastopos tikai ar vienu viedokli. Mīlu es viņu - gan cilvēku, gan viņa viedokli -, bet reizēm ar to vien nepietiek.

*dziesmai nav nekāda sakara ar ierakstu, Fair to Midland vienkārši ir skaisti.

cilvēks pelēkais

Man reizēm šķiet, ka ziemas ir par daudz. Katru dienu braukājot no skolas un uz to ar diviem trolejbusiem, sanāk sastapties ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem. Katram no viņiem ir savas rūpes un raizes, savi prieki un bēdas, savas mazās fantāzijas, kas atraisās tikai tad, kad aiz transportlīdzekļa loga slīd pierastais pilsētas skats. Bet seja viņiem visiem ir viena - tāda pati kā pilsētai aiz loga. Pelēka, ar sāli un smiltīm piekaisīta. Un tā katru ziemu, jo pilsētvidē mītošajiem sniegs asociējas ar pelēkbrūnu putru uz ceļiem, sabojātiem zābakiem un piedubļotām stacijas zālēm. Baltā, mirdzošā sega, ko slavina dziesmas, senas grāmatas un ziemas sporta spēļu piekritēji, daudziem tā arī paliek tikai attēls televizora ekrānā. Šķiet, ka ikviena sniegpārsliņa, kas zem automašīnas riteņiem tiek svaidīta, dragāta un iemaisīta vispārējā pelēkumā, nozīmē vienu izdziestošu smaidu, vienu novērstu acu skatienu, vienu neatbildētu sveicienu. Ir daudz runāts par to, ka mūsdienās cilvēki ir par daudz sevī ierāvušies un vairs neprot atvērties ārpus sev pazīstamas vides un kompānijas, un teju visi tam piekrīt, paši neiedomājoties, ka pieder pie šīs sugas - cilvēks pelēkais. Es arī pie tās piederu, un Tu, lasītāj, visticamāk arī.
Uzdrošināšos apgalvot, ka cilvēks pelēkais ir visizplatītākā suga uz planētas Zeme (ja neņem vērā kukaiņus un grauzējus, un zivis), jo viņu - tērpušos pelēkā vai melnā mētelī un ar galvu ierautu plecos - nav ar uguni jāmeklē. Atliek vien iziet uz ielas, un - skat! - paši nāk pretī. Acīs neskatās, nesmaida. Ir aizņemti ar savām domām, lavierēšanu pāri un apkārt dubļu veidotajiem rakstiem uz ietves. Skatieniem sastopoties, šī saikne tiek pārrauta uzreiz, it kā pretimnācēja acīs slēptos čūskas kārdinājums un drauds izdzīt no paradīzes. Es gan teiktu, ka no mūsu mazajām paradīzēm mēs sevi izdzenam katru dienu paši, i nemaz čūskas palīdzību nevajag. Mēs aizslēdzam aiz sevis durvis, lai mūsu Ēdenē neieklīstu kāds svešs Ādams vai Ieva, un dodamies izciest ikdienas pelēko tuksnesi. Reti kuram ienāk prātā, ka mazu daļu paradīzes var paņemt līdzi, lai tā silda sirdi arī ārpasaulē. Tajā ārpasaulē, kas laimes izpausmes uztver kā nepieņemamas, nepieklājīgas izdarības, pat izvirtības. It sevišķi ziemā. Pilsētas noskaņojums un apkārtējo klusais nosodījums liek smaidu paslēpt šallē, acu ugunīm uzgāzt spaini auksta ūdens un ar neko neredzošu skatu pievērsties ielai. Redzēt tikai apgānīta sniega putru un svešas kājas, kas skrien pāri gājēju pārejai vai lec iekšā trolejbusā. Mūsu ikdiena sastāv no kājām, šallēm un sniega putras. Galvenais ir nepacelt galvu, neuzsmaidīt svešiniekam un nepasmieties par kāda cita izteikto joku. Viņi nav Tavā paradīzē, Tu neesi viņējā, jūsu skati nedrīkst satikties.
Jo vairāk saulainu dienu, jo mazāk nodurtu skatienu. Tā ir! Arī visslapjākajā, netīrākajā ziemā ir dienas, kad saule atļaujas pievērsties Zemei, pielejot Rīgu ar spožumu, kas žilbina acis. Un cilvēks pelēkais pasmaida! Uz mirkli tiek nokratītas važas, viņš izslejas staltāk. Līdz brīdim, kad gaisma atkal paslēpjas. Tās atblāzma ātri nozūd no ļaužu sejām, padodoties pelēko ielu grūtsirdīgajam smagumam. Tāpat kā saule noriet, izgaist arī tās uzjundītais prieks.
Tieši tāpēc ziemas ir par daudz. Kopš tā vairs nav pasaku, stāstu, teiku, adīšanas un ģimenisku vakaru gadalaiks, tās ir kļuvis pārāk daudz, jo cilvēki cenšas ziemu izdzīvot tāpat kā jebkuru citu laiku gadā. Nav vairs atpūtas, nav miera, jo ir jāturpina skriet un darīt, lai neko neiekavētu, lai gan tādā veidā tiek tikai iztērētas enerģijas rezerves, izmesti vasarā sakrātie saules stari no kabatām, atstājot tikai mūžīgu nogurumu un ilgas pēc miega. Mazā, aizslēgtā paradīze ar leduspuķēm logos un speķa gabaliņu uz palodzes vairs nešķiet tik koša un dzīvības pilna, pat tā nomirst uz četriem mēnešiem, lai jaunus asnus dzītu līdz ar pirmajiem sniegpulkstenīšiem. Ziemai mēs čāpojam cauri kā aizmiguši, un mums citi cilvēki šķiet tikai kā garāmslīdoši rēgi, kuru retie smaidi izkropļo mūsu iesaldēto Aizspoguliju.
Mums ziemas šķiet tik daudz tādēļ, ka vasaras ir par maz. Arī vasarā cilvēks pelēkais skrien un steidzas, arī mēdz dzīvot tikai kāju līmenī, neiemetot skatienus svešās sejās. Tomēr gada vidus ir pildīts ar siltumu un sauli, arī šis skrienošais un it kā neko neredzošais radījums jūt apkārtējās pasaules laimību spiežamies viņā caur ādu, un nepazīstama cilvēka smaids vairs nav nekas nosodāms, priekpilnu acu mirdzums vairs nešķiet nepieņemams. Cilvēks pelēkais jūt krāsas. Lielākā daļa šīs sugas pārstāvju vasarā izlien no savas čaulas, iestūķē to dziļi skapī, lai marinējas līdz rudens otrajai pusei, kad atkal smaidi dzisīs un kad atkal pasaule būs pilna ar viņiem - pelēkajiem.
Kā mainīt šo skumjo situāciju? Kā sajust vasaras siltumu ziemas drēgnumā un drūmumā? Mana atbilde ir - vāc to! Ieelpo sauli, turi acis plaši vaļā un ielaid savās domās pieneņu pļavas un kaijas virs jūras ziluma. Vajag ieraudzīt sīkumus, atcerēties, kādā krāsā bija pirmais Tava pavasara tauriņš, saskaitīt dzeguzes ku-kū un arī pašam mazliet ku-kū kļūt. Sagaidīt saullēktu uz jumta, nopeldēties naksnīgā jūrā, aizbraukt uz svešu pilsētu, līdzi ņemot vien ūdens pudeli un ģitāru, dzirdēt savu mīļāko grupu spēlējam festivālā, nosvinēt Jāņus ar tautasdziesmām un vēl, un vēl. Jo vairāk mazu, spontānu prieciņu savāksi savā atmiņu burkā, jo siltāka būs ziema. Jo vairāk gribēsies smaidīt un nenovērst skatienu, ja tas sastopas ar svešinieka acīm. Es vēl tikai mācos, manā organismā joprojām vasaras par maz. Tāpēc es aizveru acis un iedomājos pieneņu pļavu. Iedomājies arī Tu! Vai nekļuva saulaināk?

tērauda krāsas upe, pt.2

Es elpoju. Mierīgi, kontrolēti. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Naktslampiņa vairs neraustījās. Meitene blakus gultā šķita sastapusies ar Medūzas skatienu, tik klusa un nekustīga viņa bija. Zināju, ka arī viņas acis ir pievērstas puisim manas gultas kājgalī. Tas joprojām izdvesa klusus šņukstus un viegli trīcēja pats savu elsu ritmā. Galvu viņš vēl nebija pacēlis. Es nezināju, ko gaidīt viņa sejā - izmisumu, kas no viņa staroja, vai akmenscietu mieru, kas liecinātu par piederību citai dimensijai. Mana sirds beigtu tik traki sisties, ja es zinātu, ka puisis ir tikai parādība, būtne, kas piesaistīta vienai vietai un vienam diennakts laikam, vienam izskatam un vienam mērķim. Ka šīs sāpes un skumjas ir tikai ilūzija, kam nav kaut kāda dziļāka pamata un, ja arī ir, tad tas ir senā pagātnē izjusts pāridarījums, kuram sen zudusi nozīme. Baltā dāma ir baisa, bet tu tai vari iziet cauri un aiziet prom, un šis notikums kļūs tikai par biedējošu stāstiņu, ar ko iespaidot tikko satiktas personas. Es labprāt izietu cauri šim puisim un nākošajā dienā stāstītu par to saviem biedriem, kas varbūt pat pasmīnētu. Manā atmiņā tas paliktu tikai kā neparasts sakars ar pārdabisku būtni. Katram trešajam ir šāda pieredze. Nekas īpašs galu galā.
Ieelpa. Izelpa. Puisis sakustējās. Piecēlās sēdus ar nokārtu galvu un matracī iekrampētām rokām. Viņš joprojām mazliet trīcēja. Pametu ašu skatienu uz svešinieci blakus gultā, viņa ar ieplestām acīm vēroja būtni, neuzdrošinādamās pat elpot. Kārtējo reizi šo pāris minūšu laikā es vēlējos, kaut radījums pie manām kājām būtu vairāk ieinteresēts tajā, kura bija gatava viņu kaut apēst. Bet laikam tā ir iekārtota šī pasaule - tās apsēstās savu apsēstības objektu reti kad dabū rokā. Izklausās pēc domugrauda mīlestības jomā, nudien.
Pārbraucis ar plaukstu pār seju un izbraucis ar pirkstiem cauri matiem, lai tie neaizklātu pieri, jauneklis pagriezās pret mani. Viņa acis bija sasārtušas, plakstiņi viegli uzpampuši un uz vaigiem vagojās asaru pēdas. Ap lūpu kaktiņiem vīdēja krunciņas, kas lika tiem izskatīties noslīdējušiem. Tas viss lika viņam izskatīties kā puikam no kaimiņmājas, kā upei, kas bez skaņas plūda tepat blakus, tik reālam, ka tas bija baisi. Es zaudēju kontroli pār savu elpu, un tā uz mirkli aprāvās, reaģējot uz šausmu drebuļiem, kas pārskrēja manam mugurkaulam. Man pievērstajā saraudātajā sejā parādījās nicinājums, tās vaibsti saspringa. Es neuzdrošinājos novērsties. Nezināju, vai vispār to vēlos. Likās, it kā starp mūsu acīm būtu nostiepta stīga, kas pārtrūks un atsitienā izraus mums acu ābolus, ja mēs šo kontaktu pārtrauksim. Vēl mirkli puisis uz mani skatījās, tad strauji novērsās, matiem atkal aizkrītot priekšā sejai. Acs āboli palika savā vietā.
Es sajutos vainīga. Gribēju viņu saķert, pagriezt ar seju pret sevi un lūgt piedošanu, vēlējos atgriezt laiku atpakaļ, bet bija jau par vēlu - viņš jau cēlās kājās. Atvēru muti, lai viņu apstādinātu, bet vienīgā skaņa, ko spēju izdvest, bija aizsmacis ķērciens, kas lika meitenei otrā gultā uz mani paskatīties ar apjukušu skatienu. Puisis nepievērsa man uzmanību, aizslāja līdz durvīm, no kurām bija iznācis, un aizvēra tās aiz sevis. Mēs palikām sēžot klusumā, tikai elektriskā naktslampiņa klusi zumēja.
Meitene ievilka elpu, lai kaut ko sacītu. Es uz viņu pat nepalūkojos un apgūlos, pavērsusi seju pret sienu.
Man nebija ne mazākās vēlmes pārrunāt tikko notikušo ar tādu personu, kas, ieraugot pārdabisku būtni, jūtas tā, it kā būtu sastapusi Džoniju Depu.

tērauda krāsas upe

Mēs braucām jau vairākas dienas. Ainava aiz loga, no kuras mans skatiens novērsās tikai, lai pamirkšķinātu, it kā daba būtu gatava man kuru katru brīdi dot kādu ziņu, daudz nemainījās. Pelēkums, dubļi, akmeņi un pastāvīgi viegli virmojošā tērauda krāsas upe. Vienīgās skaņas izraisīja mūsu džipa nemierīgā kustība pa akmeņaino piekrasti, savā starpā mēs nesarunājāmies. Es pat nezināju, ar ko kopā atrodos šajā pārāk šaurajā automašīnas salonā, kur nevarēja pat domāt par savu personīgo telpu. Cilvēkus redzējām reti, ēkas bija pamestas, izsistos logos sapluinīti aizkari plandījās vējā. No tilta joprojām nebija ne miņas.
Trešās (vai ceturtās, vai devītās, vai simt divdesmit pirmās) dienas vakarā mūsu automašīnas lukturu stari izrāva no tumsas nelielu, pelēku ēku, kuras logos dega vārga elektriskā gaisma. Šī šķūnim līdzīgā iestāde sevi dēvēja par viesnīcu. Šeit mēs gatavojāmies nakšņot.
Par spīti nemīlīgajam viesnīcas paskatam izrādījās, ka visas gultas bija aizņemtas, atskaitot vienu. Mani ceļabiedri atļāva man to godu gulēt iekštelpās un paši atgriezās džipā, lai iekārtotos uz kārtējo neērto nakti. Mana cēlā gultasvieta atradās ieejas "hallē", kurā ietilpa tikai vēl viena gulta otrā parādes durvju pusē un reģistratūras lete. Man tieši pretī atradās divas durvis - uz vīriešu un sieviešu tualetēm. Sūdzēties nevarēju, jo ne tikai normālu gultu, bet arī normālu tualeti nebiju redzējusi tik sen, ka vairs neatceros.
Aizmigt nevarēju. Jutu arī, ka otrā gultā gulošā meitene elpo saraustīti un uztraukti. Viņa šeit bija tikai viena iemesla dēļ, kuru diemžēl (vai par laimi) zināju arī es. Ēkas īpašniece - drukna, nelaipna, neuzticīga kundze - bija mūs brīdinājusi par kādu nieku, kas varētu traucēt naktsmieru. Šis nieks bija tas, ka māja bija apsēsta. Tajā mitinoties kāda būtne, kas ir pavisam cilvēcīga, vienīgi ar nepatīkamu paradumu iemiesoties svešos ķermeņos. "Neuztraucieties, viņš nav ļaundabīgs," drūmi bija novilkusi viesnīcniece, "Viss tas iemiesošanās pasākums var būt nepatīkams, bet tas ilgst tikai vienu acumirkli, pēc tam šis liekas mierā." Jauki!
Mēs ar "istabas" biedreni elpojām līdzīgā ritmā. Viņa bija uztraukta, jo gaidīja neticamu piedzīvojumu, es savukārt mocījos bailēs. Paranormālās parādības nebija īsti pieskaitāmas maniem favorītiem. Visas gaismas telpā bija izdzisušas, izņemot tādu kā naktslampiņu aiz reģistratūras letes. Tualetes, kas no mana skatījuma bija pa kreisi, durvis atvērās.
Viņš bija neparasti gara auguma tumšmatis, ģērbies pavisam ikdienišķos džinsos, T-kreklā un jakā ar kapuci. Es pat teiktu, ka visai izskatīgs. Mati kā vistipiskākajam skeiterpuikam, pirksti gari un tievi, sejā ēnu rotaļas, kas neļāva skaidri saskatīt vaibstus. Ja viņa skatiens nebūtu piekalts man un no viņa nestarotu nepatīkama baiļu aura, es pat uzsāktu sarunu. Nepazīstamā meitene savā gultā sarosījās. Šķiet, piecēlās pusguļus. Puisis pat nereaģēja un acis no manis nenovērsa, palēnām pietuvodamies man. Mana sirds dauzījās arvien ātrāk, jutu, ka uz pieres izsitušās aukstu sviedru lāsītes.
"Viņa!" es teicu, skatoties būtnei acīs, bet ar pirkstu norādot uz svešinieci, kas nu jau bija apsēdusies uz gultas malas un ar visu ķermeni tiecās uz parādības pusi, "Viņa grib tevi satikt, viņa šeit ir tikai tevis dēļ. Ej pie viņas!" Mana balss ik pa brīdim aizlūza, bet izstieptais pirksts trīcēja. Viņš pat nepamirkšķināja. Vienā sekundes simtdaļā būtne bija pie manas gultas un pieliecās tik tuvu, ka es justu viņa elpu, ja viņam tāda būtu.
Bailes. Šausmas. Izmisums. Es jutu tikai tīras panikas esenci plūstot vēnās, sirds sarāvās un izgriezās uz otru pusi, ādamābols aizspieda elpvadu, es gribēju kliegt, bet balss pārvērtās asās sāpju adatās, kas iedūrās manā galvā kā lāsteku lietus, viss bija melns. Krūtīs gulēja un smējās resns lietuvēns.
Tieši kā īgnā viesnīcniece bija teikusi, pagāja īss, mūžīgi garš acumirklis un šausmas atlaidās. Es atkal spēju ievilkt gaisu, mana sirds sitās kā putnēnam, ar ko spēlējas pūkaini slepkavniecisks kaķis. Puisis gulēja sarāvies kamoliņā gultas kājgalī un izmisīgi trīcēja, viņa šņuksti piepildīja telpu, naktslampiņas gaisma noraustījās. Viņš vairs nešķita tik pretdabiski garš, tik biedējoši tumšs. Pēkšņi parādība bija kļuvusi īsta. Tagad bail bija viņam. Pastiepu roku uz viņa pusi, bet, kad tā jau gandrīz skāra izmisušās būtnes džinsu staru, atrāvos. Es nezinu, kas būtu mani šokējis vairāk - ja mani pirksti satvertu tukšu gaisu vai arī ja sajustu miesas siltumu -, bet to es arī negribēju uzzināt.
Viņš joprojām raudāja. Vai starp šņukstiem izskanēja arī kāds vārds, man nebija ne jausmas, apzinājos tikai to, ka es jūtu neaptveramu žēlumu pret šo it kā spēcīgo augumu, kas bija saritinājies kā neaizsargāts embrijs metāla gultas galā. Es pēkšņi apzinājos, ka tā nav tā pati persona, kas pirms mirkļa bija iznākusi pa (vīriešu?) tualetes durvīm, tas nav tas pats rēgs. Nevis viesnīca bija apsēsta, bet pats puisis, viņā pašā kaut kas dzīvoja, kaut kas nelika mieru, kaut kas alka pēc svešiem ķermeņiem un dvēselēm. Viņš lūdza palīdzību un atvainojās vienlaicīgi, tas bija slēpts viņa nevaldāmajās raudās, kas nu jau bija kļuvušas pavisam klusas - tā raud tie, kas ir zaudējuši cerības.
Upuris, tas viņš bija. Mans pārdzīvojums bija nieks salīdzinājumā ar to, ko šis pavisam parastais puisis piedzīvoja katru vakaru. Es to zināju, tā vienkārši. Jo uz brīdi viņš man atņēma dvēseli.

---------------------------

Nu, man tagad jāizjauc visa episki mākslinieciskā noskaņa, jo šajā brīdī nepatīkamā murga sajūta, kas mani pamodināja mirklī, kad sapnī šis tēls "iemiesojās" manī, kļuva tik nepanesama, ka es atvēru acis, uz brīdi mierīgi paelpoju, pagriezos uz otriem sāniem, redzēju vēl pāris kadrus ar sarāvušos puisi un aizmigu atkal. Esmu pieturējusies tik tuvu oriģinālam, cik vien varēju.
Mani dažs labs mēģina pierunāt, lai turpinu, jo tā čaļa tēls ir visai interesanta padarīšana, bet, zinot mani, es šaubos, vai izdosies, haha. Nebūtu jau pirmā reize, kad cenšos turpinātu kādu iesāktu stāstu.

Guliet mierīgi un nemurgojiet!

es pazaudēju savu dzeju

--- 13.09. plkst. 22:00 @Nabaklab - Hard-Boiled Wonderland plosās ---

Mana prāta dzīslas ir nosalušas. Manās smadzeņu artērijās plūst salda inde un vēnās - melodija. Es esmu stīgas, spēlē mani, spēlē manu solo kā Tev pašam to gribas. Es esmu stīgas, tik pakļāvīgas zem Taviem pirkstiem, tik kaisles pilnas un vibrējošas. Spēlē, es mīlu klausīties, kādu mūziku Tu uz manis radi.

Es pazaudēju savu dzeju. Tā aizkrita aiz realitātes un nebija vairs aizsniedzama pat ar visgarāko atmiņas kārti. Man šķiet, tā aizripoja putekļos, uzjundīja mākonīti, nošķaudījās un tur palika. Putekļi nosēdās, un dzeja pagaisa. Un tikai vāra atblāzma kā projekcija dūmos karājās manos pirkstu galos un iztecēja kā tinte uz alkstoša papīra lapas. Tas savu devu nesaņēma, vien nožēlojamas atbiras no Iedvesmas galda. Jo es pazaudēju. Ļāvu dzejai nokrist. Paripot zem realitātes. Un apputēt.
Izdzenāšu putekļus, satveršu dzeju plaukstā un nekad vairs nelaidīšu vaļā.

deadline

Tātad ir pienācis (un patiesībā jau pagājis) tas brīdis, kad mana dzīve beidzas un sākas kopsavilkumi, esejas, lekcijas, prezentācijas un visādas tādas lietas. Īsumā par "elles" (kā, ja nemaldos, Klāvs Sedlenieks 5. septembra uzrunā nodēvēja jauko universitāti, par kuras studentu man ir tas gods sevi saukt) pirmajām trīs dienām: baisi! Man ir bail no visa - mājasdarbiem, lekcijām, pasniedzējiem, skolas un kursabiedriem vēl jo vairāk. Mani tur apēdīs, izspļaus un apēdīs vēlreiz. Bez sāls.

Bet ne par to ir stāsts. Piektajā septembrī beidzās arī manas to-do listes termiņš. Diemžēl es neesmu izpildījusi pārāk daudz no tā, ko gribēju, bet man pat ir (šoreiz patiess) attaisnojums - neparedzēta, ilgstoša uzturēšanās kādā Jūrmalas daļā. Izpildīts: 20/37. Un tā pat nav līdz galam taisnība, jo es uzkāpu 3 kokos, bet par ceturto pieskaitīju pieturas jumtu saullēktā. Un neaizgāju mājās no centra, bet Deglava tilta - bet toties pēc trakas nakts. Zinību Grauzējos es nepiedalījos, jo mani atšuva. Un ieraksts par Igaunijas stop-izbraucienu ir parodija par fantastiskajām dienām, ko tur pavadījām.
Vai es nožēloju neizdarīto? Nē. Jo es uz Liepāju braukšu septembrī (visticamāk, ka dzimšansdienai tuvajās dienās), ar Loti filmas skatīšos tumšos rudens vakaros, fotogrāfēšos interesantās bildītēs drīzumā, grāmatas atdošu palēnām un pakāpeniski izdarīšu visu.

Vasaru nevar izplānot. Laimi nevar izplānot. Laime neiekļaujas grafikos, termiņos un plānojumā. Laime ir haoss. Tā slēpjas tajā viegli durstošajā sajūtā pirkstu galiņos un beziemesla smieklos, kas kutina kaklu. Tā rotaļājas mirdzošās acīs, pinas saulstaru pavedienos un šļakstās lietuslāsēs uz plakstiņiem. Laime ir pieskārienā, smaidā, elpā uz manas ādas un skatienu krustpunktos.

38. punkta izpildes limitu esmu pārsniegusi par precīzi ∞ procentiem.